Kinorežisors Jānis STREIČS stāsta Neatkarīgajai par kino, par dzīvi un par latvisko raksturu.

– Kur pazudis Rūdolfa mantojums? Nesen mani sakaitināja tas, ka nekādā legālā ceļā un veidā, bez pazīšanās nevaru filmu atrast un noskatīties.

– Arī es brīnos. Lai gan neesmu no tiem, kas, uztaisījis filmu, turpina sekot tās gaitai, Rūdolfs tik tiešām pazuda. Tika solīts rādīt vēlreiz vasarā, kad ieradīsies ārzemju latvieši, bet nekā.

– Tomēr – kādos jums zināmos legālos tehnoloģiskās pieejamības formātos šobrīd pastāv Rūdolfa mantojums?

– Dažos diskos, no kuriem to rādīja kinoteātros. Nacionālā kinocentra uzskaitē Rūdolfa mantojumam uzrādīta viena kopija (tikai viena!). Neskatoties uz to, Rūdolfa mantojums ir pagājušajā gadā trešā visvairāk apmeklētā filma. Pirmās vietas ieguvējai bija 8 kopijas.

– Manas domas par filmu saskan ar skatītāju atsaucību tai. Es uzskatu, ka Rūdolfa mantojums ir vitāla nacionāla filma, kura uzmundrina latviešus, atgādina, ka pašcieņa un stāja nav tiem svešas lietas. Šādām filmām jābūt pieejamām. Bet varbūt Rūdolfa mantojums tagad ceļo pa festivāliem, skatēm...

– Esmu filmu rādījis pats Lietuvā, sievas dzimtajā pusē Druskininkos. Seansus rīkoja garīdznieki draudžu mājās. Tad Klaipēdas universitātē, kuras profesore, latviešu valodas speciāliste Dalia Kiseļunaite gatava to tulkot lietuviski, lai rādītu visai tautai. Bijušais Ukrainas vēstnieks Latvijā Rauls Čilačava atvadījās no ukraiņu diasporas, uzlūdzot mani ar filmu vēstniecībā. Filmu uzņēma uz urrā. Galvoju, ka filma var nest lielu morālo rentabilitāti. Tas ir pārbaudīts.

Par Rūdolfa mantojumu tika tik daudz rakstīts kā ne par vienu manu filmu. Nekad nav bijis tik vienprātīgs skatītāju un kritikas viedoklis. Nebija dienas, kad mani uz ielas neapturētu cilvēki un neteiktu paldies. Bet nu filma ir norakta.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"

AVOTS: Viktors Avotiņš / NRA.LV